Terorisma pētniecība

Kultūra

Terorisma un terora izpratnē ir jāņem vērā kultūras regulatīvi represīvo struktūru loma sociāli vēsturiskajā praksē. Līdz ar to pētniecība ņems vērā gan vēsturiskos apziņas struktūras pētījumus (Makss Vēbers, Klods Levi-Stross), gan jaunākās atziņas kultūras struktūru, tostarp regulatīvo, izpētē (Mišels Fuko, Džordans Pītersons u. c.). Kultūras aspekta izpētes galvenais uzdevums ir atsegt vēsturiski noteiktā pasaules redzējumā sakņoto terorisma un universālo kultūrvēsturisko struktūru – mīta formas, ikdienas apziņa, reliģija, filosofija – ciešo saikni. Līdz ar to viena no projekta pamatnostādnēm ir nolūks mazināt visai izplatīto uzskatu, ka terorisms galvenokārt sakņojas atsevišķu indivīdu vai grupu ļaunajā gribā, nevis izriet no sarežģīta ekonomiski politisko un kultūras struktūru savijuma. Pētījumā tiks meklēti saskares punkti atšķirīgās kultūrās, kuri varētu kalpot par pamatu dialoga iespējām un kuri praktiskā dialoģiskā kultūru mijiedarbības procesā varētu mazināt konflikta situāciju veidošanos.

Ekoloģija

Terorisms saduras ar divām fundamentālām, pat pašsaprotamām, taču terorisma izpētē nepietiekami eksplicētām tēmām: ar apdzīvojamo vidi un ķermenisko dzīvību. Vispirms, terorisms nevēršas pret konkrētiem ķermeņiem, bet gan pret vidi – tas tiecas ne tikai sagandēt apdzīvojamo vidi kā materiālo vidi (ēkas, infrastruktūra u.tml.), bet arī dzīvojamo vidi no individuāli psiholoģiska līdz sabiedriska līmeņa izjūtām. Tieši tāpēc ierastā terorisma pētniecība mēdz būt neauglīga – tā terorismu aplūko kā partizānu tipa kara vešanu, lielā mērā pazaudējot terorisma unikālo izpausmes veidu, proti, šausmu stāvokļa izjūtu. Vienlaikus nesena vēsture parāda, ka terorisms kā terors – šausmu stāvoklis – var būt arī necilvēcisks, pieņemot vīrusa tēlu. Ja terorismu aplūko kā garīgi iedarbīgu fenomenu, tad līdzības starp terorismu un vīrusa pandēmiju ir tiešas. Atšķirībā no klasiska kara, kur ir redzamas frontes robežas, terorisms iedarbojas uz sabiedrisko noskaņojumu. Šādā nozīmē Covid-19 ir īsts terorists – tas ir bezkaunīgs, tam nerūp mūsu vērtības, tas nežēlo civiliedzīvotājus, tas ir pašnāvniecisks, tas liek mums justies briesmīgi, bet vienlaikus absolūtais vairākums par to gandrīz neko nezina un nav mūžā redzējis. Islāmiskā terorisma pārstāvji, savu dzīvību pārvēršot par ieroci, par draudu padara arī pašu dzīvību. Tieši tas pats notiek ar vīrusu – tas ir bezpersonisks, neieinteresēts. Ar to nevar kaulēties, to nevar piekukuļot vai pierunāt. Proti, vides un bioloģiskā apdraudējuma izjūta, aplūkota no jēgas un vērtību skatupunkta, ir tīri teroristiska situācija.

Politika

Šķietami vienkāršais un brutālais terorisma akts patiesībā ir komplekss fenomens, kam ir vairākas dimensijas – individuāli cilvēciskā, politiskā, ētiskā u.c. Turklāt šis fenomens atklājas tikai caur tā kontekstu veidojošo struktūru – politiskās, psiholoģiskās, vēsturiskās, valodiskās, sociālās, ētiskās – analīzi. Gan paša akta, gan tā konteksta sarežģītais raksturs jāņem vērā, lai to izprastu, savukārt no tā izprašanas ir atkarīga tā novēršanas iespējamība. Tāpēc svarīgi saprast, ka ideoloģisks terorisma akts, t.i., tāds akts, kas veikts, nevis sekojot veselajam saprātam, kurš pietuvina cilvēku kopeksistences pluralitātei, bet gan sekojot tādas idejas loģikai, kura neiztaujāta tiek pieņemta kā premisa, ir iespējams tikai tādas sabiedrības kontekstā, kura pati ir nevis atvērta un plurāla, bet slēpti vai atklāti ideoloģiska – sabiedrības, kuru nav iespējams izaicināt citādi, kā uzbrūkot tai no šajā idejā balstītās loģikas būves ārpuses. Tādējādi terorisma akts ne vien nav saprotams no attiecīgās sabiedrības, pret kuru tas vērsts, iekšējās loģikas skatpunkta raugoties, bet atklāj šā skatpunkta ideoloģisko raksturu un tātad – pašas sabiedrības, pret kuru vērsts minētais akts, ideoloģisko uzbūvi. Šādas terorisma fenomena analīzes gaitā gūtas atziņas paver pavisam citu, līdz šim neaktualizētu skatījumu uz terorismu un tātad arī jaunas terorisma problēmas risinājuma iespējas.

Reliģijpētniecība

Kā liecina jaunākās terorisma tendences, pieaug ne vien “labējā spārna” un “anarhistu un kreisā spārna” terorisms, bet arī “reliģijas iedvesmotais” terorisms. Aicinājumi uz sociālo mobilizāciju “kristīgās Eiropas” vai iedomātās Halīfata valstības vārdā ir savstarpējās radikalizācijas izpausmes, kas var izraisīt ekstrēmistisku rīcību. Projektā tiks gūts padziļināts ieskats mūsdienu radikalizācijas tendencēs, pētot jaunākās reliģiju pārmaiņas no vienas puses un filozofijas orientācijas no otras puses. Šis pētījums dos ieguldījumu izpratnē par plašāku kontekstu, kas sekmē ekstrēmisma, neiecietības un naida noziegumus.
 

Rasisms

Rasisma pētniecība var atklāt ne tikai to, kā pats rasisms ir izpaudies, bet arī to, kā kaut kas var tikt nodēvēts par rasismu neziņas vai nesaprašanas dēļ. Arī terora pārdzīvojums var tikt pārprasts, citiem vārdiem – katram ir iespējams savs individuāli īpatnējais vērtējums par to, kas ir terors un terora iespējamais iemesls. Padziļināti, risinot rasisma izpausmes, ir iespējams novērot, ka arī terorisma kontekstā, analizējot fenomenoloģiski vai hermeneitiski kādu izpausmi, pastāv daudznozīmība un atšķirības dažādos pētniecības laikos un ikdienas mediju telpās par to, kam jābūt terorismam un kā tas patiesībā izpaužas.