Akadēmiskais centrs
Projekta “Saprast teroru” pētnieki 2021. gada pirmajā pusē piedalījās vairākās konferencēs, kurās pārspieda, kā teroru ir iespējams apskatīt nesaistīti ar terorismu. Kamēr terors un terorisms ir cieši saistīti fenomeni, pētnieku grupa sniedz ieskatu jaunākajos pētījumos, kā izprast teroru, un vai terors nav fenomenoloģiski un hermeneitiski novērojams arī citos dzīves apsektos, piemēram, kolonizācijas laikā novērotajā apspiešanā, brīvības cīņās, politikas izveides brīžos un radikalizācijas procesos.
Līdztekus jauniem rakstiem, kas drīzumā būs lasāmi LU un DU tēžu krājumu izdevumos, un publikācijām, kas ir izstrādes procesā, pētnieki aicina iepazīties ar aizvadīto konferenču prezentēto referātu un tēžu kopsavilkumiem.
1) Daugavpils Universitātē, DU Zinātnisko lasījumu laikā, 28.-29. gada janvārī norisinājās apaļā galda diskusija “Radikālisms un terors: metodoloģiskie izaicinājumi”. Lai arī lasījumos piedalījās 4 projekta pētnieki, aicinām iepazīties ar Elvīras Šimfas rakstu “Hannas Ārentes totalitārisma analīze: terorisma aspekti”.
Hanna Ārente (Hannah Arendt), analizējot totalitārisma nosacījumus un elementus, izolācijā kā politiski bīstamu faktoru izdala politisko vientulību, kas iestājas, “kad cilvēku dzīves politiskā sfēra, kurā viņi darbojas kopīgu interešu vārdā, tiek sagrauta” (Arendt, 1951, p. 474). Liedzot cilvēkiem kopīgi darboties, viņi tiek padarīti nevarīgi, jo “vara izriet no cilvēku kopīgas rīkošanās” (Arendt, 1951, p. 475), kas ir totālas kontroles nosacījums. Izolācija nepieciešami nesakrīt ar vientulību, jo izolācijas apstākļos, t.i., fiziskas nošķirtībā no citiem, cilvēks ir nevis nepieciešami vientuļš, bet var būt vienpatis. Tomēr politiska vientulība ir izolācijā iemītošs riska faktors. Svarīgi noskaidrot, kādi faktori ietekmē izolācijas rezultēšanos (a) potenciāli auglīgā pašizaugsmes situācijā un (b) vientulībā, kas ir jebkāda veida radikalizācijas priekšnosacījums. Lai to noskaidrotu, jāņem vērā, ka ar izolāciju nepieciešami paredz nošķirtību no citiem cilvēkiem, tomēr izolācija kā radikalizācijas nosacījums paredz cilvēku kopīgās pasaules, kurā viņi darbojas saskaņā ar kopīgām interesēm, sagraušana, t.i., koppasaules sagraušana. Šī sagraušana izraisa divējādas sekas: (1) cilvēka izslēgšanu no koppasaules, tiktāl, ciktāl šī koppasaule pārstāj eksistēt, un (2) koppasaules izslēgšanu no cilvēka jeb, precīzāk – vienas no cilvēku konstituējošām daļām – viņa kā politikas subjekta – izslēgšanu no viņa subjektivitātes. Lielākā ar izolāciju saistītā problēma radikalizācijas kontekstā ir formulēta (2) punktā, t.i., izolācija ir politiski problemātiska un kļūst par radikalizācijas priekšnosacījumu tad, ja koppasaule, tostarp – politiskā pasaule, tiek izslēgta no subjekta, ciktāl subjekts vairs neizprot sevi kā politisku subjektu. Tādējādi izolācijas sekas nevar atcelt subjektam iekļaujoties koppasaulē, jo subjekts vairs neizprot sevi kā pasauli veidojošo un pārvaldošo subjektu, t.i., tā vairs nav cilvēka pasaule, tās var atcelt tikai subjektam līdzdarbojoties jaunas koppasaules radīšanā. No tā izriet, ka izolācijas sekas nav atceļamas attiecībā pret koppasauli, no kuras subjekts tika sākotnēji izolēts.
2) Latvijas Universitātē, 2021. gada 3. martā, LU 79. Starptautiskās zinātniskās konferences filozofijas sekcijā "Eko-fenomenoloģija mūsdienās” uzstājās projekta “Saprast teroru” pētnieks, konsultants Māris Kūlis ar referātu “Vides problēmas kā terorisma forma filozofijas skatījumā”.
Terorisms saduras ar divām plašām un pašsaprotamām, taču terorisma izpētē nepietiekami eksplicētām tēmām: ar apdzīvojamo vidi un ķermenisko dzīvību. Vispirms, terorisms nevēršas pret konkrētiem ķermeņiem, bet gan pret vidi – tas tiecas sagandēt ne tikai apdzīvojamo vidi kā materiālo vidi (ēkas, infrastruktūra u.tml.), bet arī tā saucamo garīgo vidi, kas ietver gan individuāli psiholoģisku, gan sabiedriska mēroga noskaņojumu, drošības izjūtu. Tieši tāpēc ierastā terorisma pētniecība bieži mēdz būt nerezultējošs – tā terorismu aplūko kā partizānu tipa kara vešanu, pazaudējot terorisma unikālo izpausmes veidu, proti, šausmu stāvokļa izjūtas veidošanu un uzturēšanu. Ekoloģijas un vides aizsardzības tematu iztirzājumā ierasti priekšplānā tiek izvirzīta “taustāmās” vides, proti, floras un faunas, klimata, augsnes piesārņojuma izpratne, bet jēgas vide (appasaule Huserla izpratnē) paliek ne tikai fonā, bet lielākoties tiek ignorēta. Tomēr jēgas pasaule, nozīmju horizonti, ir ne mazāk svarīgas cilvēka dzīves sastāvdaļas kā materiālā vide. Domāšanas ceļš no terorisma, no terorisma pētniecības līdz pandēmijai un baiļu, un šausmu stāvoklim atspoguļo ekofenomenoloģijas ideju – vidi var aplūkot kā jēgas caurstrāvotu, nevis materiāli bioloģisku kopumu. Tādā nozīmē pētniecībai paveras daudzveidīga jēgas vienību plejāde, kas prasa nopietnu izvērtējumu, lai spētu saprast mūsdienu aktualitātes – gan pandēmiju, klimata pārmaiņu, terorismu, gan citas vides kā garīgās un materiālās apkārtnes problēmas. Terorisms un Covid-19 pandēmija, ja tos aplūko no ekofenomenoloģijas skatupunkta, ir ļoti līdzīgas parādības – tās skaidro sabiedriskos izturēšanās veidus, no kuru interpretācijas ir atkarīgi gan vispārīgi ētiski lēmumi par savstarpējo izturēšanos, uzticību, gan sabiedriski politiski lēmumi par konkrētiem pasākumiem no drošības kontroles lidostās vai vakcinācijas procedūrām līdz pat kara stratēģijām.
Jau drīzumā gaidāmas pirmās publikācijas, kas tapušas projekta gaitā, aicinām sekot līdzi jaunumiem un ziņām projekta lapā.
