Akadēmiskais centrs
2021. gada 3. martā norisinājās LU 79. starptautiskā zinātniskā konferences filozofijas sekcija "Eko-fenomenoloģija mūsdienās", LU Filozofijas un socioloģijas institūtā. Ar referātu "Vides problēmas kā terorisma forma filozofijas skatījumā" piedalījās filozofs Māris Kūlis, lai norādītu, cik svarīgs ir terorisms, terors un vides aspekts tiklīdz runa ir par dzīvo vidi un ķermeņiem.
Terorisms saduras ar divām fundamentālām, pat pašsaprotamām, taču terorisma izpētē nepietiekami eksplicētām tēmām: ar apdzīvojamo vidi un ķermenisko dzīvību. Vispirms, terorisms nevēršas pret konkrētiem ķermeņiem, bet gan pret vidi – tas tiecas ne tikai sagandēt apdzīvojamo vidi kā materiālo vidi (ēkas, infrastruktūra u.tml.), bet arī t.s. jēgas, nozīmju, ideju vidi. Tieši tāpēc ierastā terorisma pētniecība mēdz būt neauglīga – tā terorismu aplūko kā partizānu tipa kara vešanu, lielā mērā pazaudējot terorisma unikālo izpausmes veidu, proti, šausmu stāvokļa izjūtu. Māris Kūlis savā referātā pievērsās terorisma kā terora fenomenam, aplūkojot šausmas un bailes. Covid-19 pandēmijas apstākļi izgaismo terora daudzveidīgumu. Ielūkojoties dziļāk, līdzības starp terorismu un vīrusa pandēmiju kļūst acīmredzamas un abpusēji paskaidrojošas: vīruss darbojas kā terorists, kam sevis nav žēl, bet terorisms iedarbojas kā vīruss un sabiedrisko noskaņojumu. Vēl nesenā pagātnē bija cits vispārīga līmeņa bieds – atombumba un tās izplatītā radiācija. Patlaban vides problēma ir jāsaprot nevis tikai šauri kā klimata pārmaiņas, bet arī kā sabiedriska mēroga noskaņojumu, ko spēcīgi ietekmē baiļu un šausmu naratīvs, kas īstenojas dažādās saistītās formās – no islāmiskā terorisma līdz vīrusam, no radiācijas līdz kultūrkariem.
2021. gada 18. un 19. februārī tika aizvadīta LU 79. Starptautiskā zinātniskā konferences filozofijas sekcija "Ārkārtējība un normalitāte", LU Vēstures un filozofijas fakultātē. Ar referātiem piedalījās projekta pētniece doktorante Kitija Mirončuka.
Kitija Mirončuka referātā "Atļautā vardarbība: sastopoties ar pretrunām" terors tika atspoguļots kā sekundārs faktors identitātes diskusijas ietvarā. Referātā tika skatīts, kā, sastopoties ar neapzināto un neskaidro, cilvēks aktualizē savu vērtību ietvaru, ar kuru vai nu jaunatklātais tiek atzīts par pieņemamu, vai arī nē. Ja situācija mainās, ja nu jaunatklātais nevar tikt pakļauts ierastajam vērtību ietvaram, tad vērtības atklāj to konstruēto dabu un nepatstāvību. Vērtību nepatstāvība pati par sevi nav nekas slikts, tomēr ārkārtas stāvokļos, kara stāvokļos, pandēmiju pārņemtās situācijās vērtību nepatstāvība ir būtisks jaunu pretrunu radīšanas nosacījums, kas vērtību, piemēram, “brīvība” var pārvērst par draudu cilvēka ikdienai. Ja vērtības ir nepatstāvīgas, un izjustās bailes un teroros ietiecas cilvēku dzīvēs, tad, iespējams, vardarbība kļūst atļauta un nepieciešama. Autore analizē, kāds ir vardarbības rašanās iemesls, pievēršoties atbildības ētikai un terora pieredzējumam, un to mijiedarbībai.
