Scientific publications

Anita Stašulāne

• Radikalizācijas saknes: citādības problēmas // Kultūras studijas: zinātnisko rakstu krājums. 13. sējums: "Savējais", "svešais", "citādais" literatūrā un kultūrā, 2021. 213.-228.lpp.

Ieskats publikācijā:

Radikalizācija ir vispārīgs jēdziens, ar ko apzīmē galēju jeb ekstrēmu politisku, sociālu un religģisku uzskatu pieņemšanas procesu; nereti ar to saprot pirmām kārtām islāmistu radikalizāciju, kā liecina iepriekš minētie uzskati par radikalizācijas veidošanās posmiem. Tomēr jēdzienu radikalizācija var lietot arī „otrā" virzienā, t. i., runājot par rasismu, kas vērsts pret musulmaņiem, jeb islāmafobiju. Tā iekļaujas radikālisma diskursā, dēvējot musulmaņus par teroristiem vai vismaz potenciālajiem teroristiem. Gan islāmistu radikālisms, gan islāmafobija ir ideoloģijas, kas tiecas izslēgt no sabiedribas „citādo", citiem vārdiem runājot, tās ir ekskluzīvistu ideoloģijas. (214. lpp)

Kitija Mirončuka

• Atļautā vardarbība: sastopoties ar pretrunām // Mirončuka, Kitija; Valdmane, Marta. (Sast.) Ārkārtējība un normalitāte : tēžu krājums. Rīga: LU Akadēmiskis apgāds, 2021. 36.-38. lpp. ISBN: 978993416721
  • Pieejams: LU repozitorijā

Ieskats publikācijā:

Vardarbība nav tikai prettiesisku darbību kopums; vardarbība ir arī risinājums, kas kļūst pieņemams ārkārtas stāvokļos, kad sastopas vismaz divas pretrunīgas vērtību orientācijas. Lai arī pretrunīgu vērtību sastapšanās nav nekas slikts, jo pretrunas ir ikdienišķa parādība, tomēr ārkārtas stāvokļos, kara stāvokļos, pandēmiju pārņemtās situācijās vērtību nepatstāvība ir būtisks nosacījums jaunu pretrunu radīšanai. Atbildības ētikas perspektīvas ietvarā, salīdzinot Mišela Fuko (Michel Foucault) varas normalizēšanas diskursu ar Franca Fanona (Frantz Fanon) dekolonizācijas filozofiju, tiek skatīts, kā varas nomaiņas un normalizēšanās procesi ietekmē atļautības un nepieciešamības izpratnes, norādot uz iespējamiem risinājumiem, kāpēc vardarbība kļūst par atļautu.

• Terora izpausmes: no brīvības cīņām līdz terorismam // Kultūras studijas: zinātnisko rakstu krājums. 13. sējums: "Savējais", "svešais", "citādais" literatūrā un kultūrā, 2021. 205.-212.lpp.

Ieskats publikācijā:

[G]an rasisms, gan kolonizēšana izpaužas ne tikai kā darbība, kas vardarbīgi pārņem otru, bet arī kā šausmas, kuras tiek apzinātas līdz ar vēlmi saglabāt savu identitāti. Vēlme saglabāt savu identitāti var izpausties kā bailes jeb iekšējs terors, kad tiek ieraudzīts citādais, kā arī identitātes saglabāšana tikpat labi izpaužas kā rīcībā, kas rosina bailes tam, kurš tiek pielīdzināts "pareizajai" identitātes idejai. [..] Terors ir gan šausmas, ko piedzīvo kolonizētais rasisma stereotipos ietērptais, gan bailes un neskaidrība, kas izpaužas visu iesaistīto darbībās un vārdos. (208.lpp.)

Elvīra Šimfa

• Apstāties, lai padomātu: Hanna Ārente par filozofu un darbību // Mirončuka, Kitija; Valdmane, Marta. (Sast.) Ārkārtējība un normalitāte : tēžu krājums. Rīga: LU Akadēmiskis apgāds, 2021. 43.-45. lpp. ISBN: 978993416721
  • Pieejams: LU repozitorijā

Ieskats publikācijā:

Domāšana kopā ar gribēšanu un vērtējošo spriešanu, pēc Hannas Ārentes (Hannah Arendt) domām, ir viens no prāta darbības pamatveidiem, kurus “nevar atvedināt citu no cita, un [..] nekāds to kopsaucējs nav atrodams”. Domāšana ir nošķirama arī no veselā saprāta, starp to ir pat konflikts jeb “brāļu karš”, kas caurvij visu filozofijas vēsturi. [..] Ārente apgalvo, ka filozofam nedrīkst uzticēt politiskas lietas un jautājumus, un tātad arī jautājumus, kas skar cilvēku kopdzīvi sabiedrībā. Bet jautājums, kas netiek aktualizēts šajā apgalvojumā, ir: vai filozofs (kā filozofs) vispār var nodarboties ar politiku? Problēma ir darbošanās (rīcības) raksturā, kas nav savienojams ar filozofa nodarbi — domāšanu. Tātad politika, kas pieprasa rīcību, nav savienojama ar filozofiju, kura nozīmē domāšanu, ne tikai tāpēc, ka domāšana nozīmē izslēgtību no rīcības pasaules, bet arī tāpēc, ka domāšana iespējama tikai apstājoties, t. i., tur, kur rīcība pārstāj būt. “Lai jebko domātu, vajag apstāties un padomāt.”

• Saprast izolāciju: Hanna Ārente par izolāciju kā politiski bīstamu parādību // Kultūras studijas: zinātnisko rakstu krājums. 13. sējums: "Savējais", "svešais", "citādais" literatūrā un kultūrā, 2021. 197.-204.lpp.

Ieskats publikācijā:

Pēc H. Ārentes piedāvātā politiskās jomas salīdzinājuma ar kopgaldu izriet šāds politiskais raksturojums: 1) politiski nozīmīga ir nevis patiesība, bet viedoklis, 2) nozīme ir visiem viedokļiem; izslēdzot no politiskā viedokļa kādu daļu, tiek grauta arī koptelpa, tātad- pats politiskais, 3) politika nav iespējama bez brīvības. [..] H. Ārente argumentē, ka "brīvība, kas tikai ļoti reti – revolūciju un karu laikā – kļūst par tiešu politiskās rīcības mērķi, patiesībā ir jēga tam, ka cilvēku kopdzīvē vispār ir kaut kas tāds kā politika". Tādēļ "brīvība un politika ir savienotas", "tirāniju padara par sliktāko pārvaldes formu, patiesībā - antipolitisku [formu]".  (201.lpp.)

• The Thinking of the Thoughtlessness of Evil: Hannah Arendt’s Account on Thinking as Conditioning Against Evil-Doing // Reliģiski-filozofiski raksti, Nr. 29, 2021. pp. 157-175.

Ieskats publikācijā:

Hannah Arendt describes thinking as an undetermined process, i.e., as a process that is not conditioned by any event in the world since it does not follow from any specific event in the world and it is not aimed at any such event. The essential feature of thinking is that it is excluded from the world. And in relation to this property of thinking Arendt asks: “Could the activity of thinking as such [..] regardless of results and specific content, [..] be among the conditions that make men abstain from evil-doing or even actually ‘condition’ them against it?” (Arendt 1978, 5).

Considering the importance of Immanuel Kant’s account on the mechanism of moral action for Arendt’s analysis of Eichmann’s type of evil, in this article the author argues that it is not the lack of thinking “regardless of results and specific content”, therefore, not thinking as such, that can serve as a condition against evil-doing, but rather the ability to form a positive principle upon which to act, therefore it is the determinate rather than indeterminate thinking that can prevent evil-doing.

Māris Kūlis

• Vides problēmas kā terorisma forma filosofijas skatījumā // Kūle, Maija. (Sast.) LU 79. starptautiskās konferences sekcijas “Eko-fenomenoloģija mūsdienās” ziņojumi (proceedings),
  raksti un tēzes. Rīga: LU FSI, 2021. 74.-81. lpp. ISBN: 9789934506604
  • Pieejams: LU repozitorijā

Ieskats publikācijā:

Ekoloģijas un vides aizsardzības tematu iztirzājumā ierasti priekšplānā tiek izvirzīta “taustāmās” vides, proti, floras un faunas, klimata, augsnes piesārņojuma izpratne, bet jēgas vide  (appasaule Huserla izpratnē) paliek ne tikai fonā, bet lielākoties tiek pilnīgi ignorēta. Tomēr jēgas pasaule, nozīmju horizonti, ir svarīgas cilvēka dzīves sastāvdaļas ne mazāk kā materiālā vide. Runājot par vides piesārņojumu, var runāt arī par jēgas piesārņojumu, kas var izpausties ļoti daudz un dažādos veidos, tostarp kā šausmas un bailes. Ja materiālā un bioloģiskā nozīmē jeb, patapinot ASV militāristu valodu, kinētiskā nozīmē terorisms ir vērsts pret ķermeņiem un šo ķermeņu apdzīvoto vidi, tad fenomenoloģiskā un jo īpaši eko-fenomenoloģiskā nozīmē terorisma fenomens ir jāpārinterpretē kā “terors”. Proti, vienas un tās pašas darbības aprakstā izveidojas nošķīrums starp terorismu un teroru.